Personības testu vēsture aizsākas jau 20. gadsimta sākumā, kad psihologi un pētnieki sāka sistemātiski pētīt cilvēka rakstura īpašības un to ietekmi uz uzvedību. Viens no pirmajiem plaši izmantotajiem testiem bija amerikāņu armijas izstrādātais Army Alpha tests Pirmā pasaules kara laikā. Tas tika radīts, lai ātri un efektīvi novērtētu karavīru intelektuālās spējas un emocionālo stabilitāti.
1920. un 1930. gados attīstījās psihodinamiskās teorijas, ko ietekmēja Zigmunda Freida darbi. Tajā laikā parādījās projekcijas testi, piemēram, Roršaha tintes traipu tests un Tematiskais apercepcijas tests (TAT). Šie testi centās atklāt neapzinātos domu un emociju modeļus.
Vēlāk, 1940. gadā, tika izstrādāts Minnesota Multiphasic Personality Inventory (MMPI), kas kļuva par vienu no uzticamākajiem un plašāk lietotajiem personības testiem klīniskajā psiholoģijā. Tajā pašā laikā uzplauka arī Cattell un Eysenck teorijas par personības dimensijām, balstoties uz faktoru analīzi.
20. gadsimta otrajā pusē populārs kļuva Myers-Briggs Type Indicator (MBTI), kura pamatā ir Karla Gustava Junga tipoloģija. Lai gan MBTI bieži tiek kritizēts par zinātniskā pamatojuma trūkumu, tas joprojām tiek plaši izmantots personīgās attīstības un karjeras konsultāciju jomā.
Mūsdienās personības testi ir kļuvuši par būtisku instrumentu psiholoģijā, personāla atlasē, koučingā un izglītībā. Ar digitālo tehnoloģiju attīstību tie kļūst aizvien pieejamāki un precīzāki, vienlaikus radot arī diskusijas par datu drošību un ētiskajiem aspektiem.
